Kādus valodas līdzekļus izmantot, lai padarītu savu tekstu interesantāku un radošāku? Neatkarīgi no tā, vai esat profesionāls tekstu autors, vai vēlaties ierakstīt kaut ko skaistu savos sociālo plašsaziņas līdzekļu profilos, teksta veidošanas prasmes ir noderīgas ikvienam.
Vienmēr ir svarīgi saprast, kāds ir mērķis, kam teksts tiks izmantots. Atkarībā no tā var pielāgot valodu. Pēc funkcijas valodu var iedalīt piecos stilos:

1. zinātniskais un populārzinātniskais;
2. lietišķais;
3. publicistiskais;
4. literārās sarunvalodas;
5. daiļliteratūras.^[1]

Katru no šiem valodas stiliem izmanto atšķirīgiem mērķiem un katram ir savas iezīmes. Ja rakstāt zinātnisku rakstu vai oficiālu iesniegumu, jūsu valodai ir jābūt pēc iespējas skaidrākai un nepārprotamai, šajos stilos par radošumu nav jādomā, tieši pretēji – tas ir nevēlams. Jāatsakās no emocionāliem izteikumiem un vārdiem ar emocionālu nokrāsu, jāizmanto neitrāli termini un fakti, neizsakot personīgo viedokli. Piemēram, biologs pēta pingvīnus un grib uzrakstīt zinātnisku rakstu, kurā iepazīstina ar izpētīto. Zinātniskajā stilā neiederēsies apgalvojums man patīk pingvīni, taču iederēsies pingvīni ir nelidojoši jūras putni.

Pārējie minētie valodas stili ir pieskaitāmi pie radošajiem, tajos ir vēlams izkopt savu personīgo un individuālo stilu. Individuālo stilu veido jūsu vārdu krājums, biežāk izmantotie lietvārdi un apzīmētāji, kā arī teikumu uzbūve un struktūra.

Lai izkoptu savu stilu un bagātinātu tekstu, lieti noderēs mākslinieciskās jeb tēlainās izteiksmes līdzekļi. Par tiem noteikti ir dzirdēts literatūras stundās, kad tika pētīti un analizēti dzejas un prozas darbi. Epiteti, salīdzinājumi, metaforas un personifikācijas ir daļa tēlainās izteiksmes līdzekļu, bet saraksts vēl turpinās.

Lūk, daži piemēri. Epitets ir apzīmētājs, kas paspilgtina iespaidu par objektu, ko tas attēlo.^[2] Piemēram, zelta saule, rožaina gaisma. Epitetos bieži tiek izmantots vizuālais raksturojums. Savukārt metafora ir salīdzinājums, kurā viena priekšmeta vai lietas īpašības tiek piedēvētas citam. Piemēram, rudens roka, vārdam izauga spārni.^[3] Personifikācija ir cilvēkiem raksturīgu īpašību piedēvēšana priekšmetiem, parādībām, arī dzīvniekiem. Piemēram: Skatlogā ieraudzītā grāmata mani uzrunāja. Šajā gadījumā tiek personificēta grāmata, tā spēj uzrunāt.

Jāuzmanās ar klišejiskiem izteiksmes līdzekļiem, kas vairs nav interesanti, bet jau uzreiz tiek saprasti to pārnestajā nozīmē un valodā tiek lietoti ļoti bieži. Kā piemēru var minēt metaforu, kas kļuvusi par frazeoloģismu,^[4] – akmens no sirds novēlās. To visi sapratīs pareizi, un neviens nedomās, ka cilvēkam tiešām virsū bija uzvēlies akmens. Kā padarīt šādus izteiksmes līdzekļus interesantākus? Dzejnieks Knuts Skujenieks izdomāja tā vietā uzrakstīt šādi: Kad akmens noveļas no sirds, uz tā var pasēdēt. Tas ir autora oriģinālais pienesums un individuālais stils.

Tikpat oriģināli valodas veidojumi izdosies arī jums, ja neizmantosiet jau zināmus frazeoloģismus, bet centīsieties radīt savas metaforas un epitetus. Lai radoša rakstīšana!

Sagatavoja: Alise Apsīte, Tulkot.lv jaunākā klientu attiecību vadītāja ar humanitāro zinātņu bakalaura grādu filoloģijā.

[1] Par valodas stiliem vairāk uzzināsiet šeit.

[2] Tēlainās izteiksmes līdzekļu definīcijas meklējiet šeit.

[3] Vairāk par metaforu lasiet šeit.

[4] Frazeoloģisms ir vārdu savienojums, kurš nostiprinājies lietošanā un kurā tiek izmantota pārnesta nozīme. Vairāk lasiet šeit.