Par zīmju valodu ir dzirdējis gandrīz ikviens, taču ne visiem ir skaidrs, kā tā atšķiras no mutvārdu valodas ar savu specifisko zīmju izmantojumu un noteiktu gramatisko struktūru. Šajā bloga rakstā uzzini vairāk par zīmju valodu, surdotulkošanu un lasi, ko par tiem saka surdotulce Elza Veismane.

Zīmju valoda, kas tiek saukta arī par žestu valodu, ir valoda, kurā skaņu vietā tiek izmantoti žesti, ķermeņa valoda un lūpu formas. Tā ietver četrus elementus – rokas formu, rokas stāvokli, zīmes veidošanas vietu un kustību^[1]. Katram vārdam latviešu valodā ir sava zīme taču, ja ieviesies jaunvārds un tam vēl nav savas zīmes, to iespējams paradīt ar zīmju valodas alfabēta burtiem jeb daktilo zīmju alfabētu.^[2]

Pastāv maldīgs uzskats, ka zīmju valoda ir tikai viena. Patiesībā katrai valodai ir sava oficiālā zīmju valoda un tai ir noteikta nacionālā piederība. Katras nacionālās zīmju valodas struktūrā ir arī reģionālie vai dažādu sociālo grupu dialekti. ^[3]

Šajā valodā sarunājas ne tikai nedzirdīgi un vājdzirdīgi cilvēki, ļoti bieži tā ir dzimtā valoda bērniem, kuri piedzimuši dzirdīgi, taču nedzirdīgu vecāku ģimenē, kurus dēvē arī par koda bērniem. Liela daļa bērnu šo valodu apgūst vēl pirms runātās valodas, lai vēlāk atvieglotu saziņu ģimenē.

Lai uzzinātu šīs valodas nianses, uz sarunu aicinājām surdotulci Elzu Veismani, kura ir dzimusi nedzirdīgu vecāku ģimenē, un latviešu zīmju valoda viņai bijusi kā otrā dzimtā valoda, par ko viņa ļoti priecājas, jo tas pavēris dažādus jaunus ceļus un devis jaunas perspektīvas. Ikdienā Elza strādā par projektu vadītāju Latvijas Televīzijā, ir surdotulce Latvijas Nedzirdīgo savienībā un tulko Dienas ziņas Latvijas Televīzijā. Viņa pati uzskata, ka šis darbs ir aizraujošs un tā ir viņas misija, taču tas arī prasot fizisku un mentālu izturību.

Cilvēki maldīgi uzskata, ka zīmju valoda ir viena universāla valoda, ko saprot visi nedzirdīgie. Patiesībā katrai valodai ir sava zīmju valoda un dažās valstīs tai ir pat dažādi paveidi. Pastāv arī starptautiskā zīmju valoda, ko izmanto konferencēs un lielos pasākumos, piemēram, Pasaules Nedzirdīgo federācijas kongresos, Nedzirdīgo Olimpiskajās spēlēs un citos pasākumos.

“Viena no manām dzimtajām valodām ir latviešu zīmju valoda, sarunvalodas līmenī pārzinu krievu zīmju valodu, ļoti minimāli pārzinu britu zīmju valodu un sarunvalodas līmenī pārzinu starptautisko zīmju valodu, taču vienmēr ir, kur augt,” stāsta Elza.

Katru gadu latviešu valodā ienāk kāds jaunvārds. Jautājot Elzai, kā notiek šo jaunvārdu apstiprināšana un ieviešana zīmju valodā, viņa min, ka par to ir atbildīgs Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centrs. “Zīmju valodas centra komandā ir arī nedzirdīgi cilvēki, kuri ļoti daudz lasa, skatās televīziju, seko līdzi jaunākajām aktualitātēm. Šī komanda sanāk kopā un izmēģina vairākus variantus, kā jaunvārds varētu tikt atspoguļots zīmju valodā. To varētu nosaukt par tādu kā breinstormingu. Taču ja jaunvārdam vēl nav pieņemta zīme – to daktilē.”

Kā lielāko izaicinājumu Elza min klientu dažādību: “Ir dažādi raksturi, ir dažādi izglītības līmeņi un dažādas izpratnes. Līdz ar to, ja ir sarežģīta un nopietna situācija, kurā ir iesaistītas dažādas iestādes, piemēram, tiesas sēdē, attiecīgi tulkam jābūt ātram, tulkojot likuma pantus un to, ko saka tiesnesis, tajā pašā laikā nodrošinot to, ka klients saprot domu.”

“Tulkošanas procesā neviena situācija neatkārtojas un tā katru reizi ir jauna pieredze, un man patiešām patīk šī dinamika un arī adrenalīns. Tā ir visnotaļ liela atbildība. Bet man patīk mans darbs, un es to daru no sirds. Būt kā tiltam, kas savieno šīs divas pasaules. Šīs pasaules var saprasties, sākumā ar tulka palīdzību, taču beigās bieži vien šis tulks nav vajadzīgs, jo visi visu ir sapratuši.”

[1] Vairāk par zīmju valodas elementiem lasi šeit.

[2] Vairāk par daktilo alfabētu lasi šeit.

[3] Vairāk par zīmju valodas veidiem lasi šeit.