Iepazīsimies: idiomas ir vārdi, frāzes vai izteicieni, kuriem bieži vien ir pārnesta nozīme. Lai tos pareizi saprastu, ir nepieciešams konteksts. Idiomas izmanto, lai akcentētu to, ko vēlamies pateikt. Tā kā idiomas nereti ir veidotas ar asprātīgu vai pārspīlētu niansi, tās ir unikālas valodas iezīmes, kurām burtiski tulkojumi neradīs vēlamo efektu. Tāpēc šajā rakstā esam apkopojuši pasaulē trāpīgākās un neierastākās idiomas un to skaidrojumus.

Ikkatram dzīvē ir nācies nonākt sarežģītās situācijās, no kurām gribas izvairīties. Līdz ar to, pēc gudra padoma tālu nav jāmeklē. Piemēram, serbi uzskata, ka problēmas pazudīs, ja izliksies par angli. Serbu valodā tas tulkojams kā “Pravi se Englez”. Šis izteiciens vēsta: ja uzvedīsies tā, it kā neko nezini un nesaproti, no problēmsituācijām izkļūt būs vieglāk. Taču tas, kāpēc serbi uzskata, ka šādas īpašības piemīt tieši angļiem, lai paliek viņu ziņā.
Poļiem ir cita pieeja: lai citi ņemas, uz mani tas neattiecas. Burtiski tulkojot, tas skan “nav mans cirks, nav mani pērtiķi” (“Nie mój cyrk, nie moje małpy”). Savukārt zviedri paralēli cenšas visus nomierināt, sakot, ka “uz ledus nav nevienas govs” (“Det är ingen ko på isen”). Senāk tie veda savas govis uz ezeru dzirdināt. Laikam kļūstot siltākam, bija īpaši jāuzmanās, lai ar govīm nekas slikts nenotiktu. Tāpēc sirdsmiers iestājas, kad visas govis ir nokāpušas no ledus un atrodas uz sauszemes.

Kā jau iepriekš minēts, idiomas ļauj izteikties ar vērienu. Piemēram, situāciju, kurā kāds nejauši pasaka kaut ko aizskarošu vai neveiklu, somi raksturo kā “Päästää sammakko suusta”. Tiešā tulkojumā no somu valodas tas nozīmē “izlaist vardi no mutes”. Neapšaubāmi – turēt vardes mutē nevajag un laist ārā arī nē. Ja tomēr kādam ir jāpasaka skarbāks vārds vai gluži vienkārši – kāds ir jāatraida, talkā nāk spāņu valoda. Spāņi saka “Dar calabazas a alguien” jeb “iedot kādam ķirbjus”. Kaut arī latvieši, iespējams, ķirbi kā dāvanu novērtētu rudens sezonā, ieteicams to apēst pašiem, nevis dot spānim.
Viens no visspilgtākajiem izteicieniem pieder frančiem – “Le démon de midi” jeb “Pusdienlaika dēmons”. Teiciens atspoguļo pusmūža krīzi. Un kas gan labāk apzīmē kaklasaites nomainīšanu ar sandalēm un zeķēm, ja ne dēmons pusdienlaikā?

No idiomām var iegūt arī vērtīgas dzīves gudrības, kuras ir atklājuši cittautieši.

Šeit uzreiz jāmin ķīniešu viedais domugrauds par to, ka izmēram ne vienmēr ir nozīme. Ķīnieši saka: lai arī cik neliels tas būtu, zvirbulim ir visi nepieciešami orgāni (“麻雀虽小，五脏具全”). Tas nozīmē: lai arī zvirbulis ir maziņš, tas nebūt nav sliktāks par citu lielāku būtni. Savukārt holandieši norāda, ka ikdienā ar dakšām nav jāņem par daudz siena (“Neem nooit teveel hooi op je vork”). Attiecīgi – strādāt cītīgi noteikti ir apsveicami, bet, ja pārpūlēsies, no tā cietīs ne tikai iesāktie darbi, bet arī tu pats.

Visbeidzot, mums ikkatram šobrīd ir vērts padomāt par kenijiešu atziņu – kad ziloņi cīnās, cieš zāle. Šī idioma norāda uz netaisnību, kas notiek ar visneaizsargātākajiem, kad lieli spēki nespēj saprasties. Galu galā – tas, kurš citam bedri rok, pats tajā iekrīt.