Mūsdienās valoda vairs nav pakļauta nekādiem aizliegumiem un katram ir ļauts brīvi izteikt savu viedokli visdažādākajās formās. Tas nozīmē, ka valodā biežāk ienāk sarunvalodas elementi, kas ne vienmēr ir labi no valodniecības viedokļa, taču – vai šo kaiti vajadzētu izskaust un vai tas maz ir iespējams?

Katrs no mums atpazīst sevi situācijā, kad teikumā jāaizpilda tukšums ar “ā” un “m” vai teikuma “es domāju, ka…” vietā tiek lietots “nujā, ziniet, vispār es domāju, ka…” . Liekvārdība ne tikai apgrūtina teksta uztveri, bet rāda arī paša runātāja vai rakstītāja domas neskaidrību. Tā ir neizbēgama parādība, jo cilvēki ir pieraduši aizpildīt tukšumu. Ja šo problēmu apzinās kā valodas kļūdu, tad to ir iespējams kontrolēt.

Pastāv uzskats, ka sarunvalodas ienākšana plašsaziņas līdzekļu valodā to atdzīvina un bagātina. Var piekrist, taču nevajadzētu aizrauties ar galējībām un sarežģīt vienkāršo. Cilvēkiem dažkārt šķiet: jo garāks teikums, jo gudrāk izklausās, tomēr tas tā ne vienmēr ir. Nekādā gadījumā nevajadzētu jaukt nekontrolētu domu virpuli ar valodas bagātināšanu.

Kā raksta valodnieks Jānis Kušķis: “Dažādu darbinieku, ierēdņu un daudzu amatpersonu rakstos un runās redzams, ka nereti tiek apzelēts kāds vārds, kas rakstītājiem vai runātājiem šķitis aktuāls vai moderns. Šādu vārdu pārmērīgi lietojot, tā nozīme izplūst, kļūst nenoteikta, un šo vārdu lieto ne vairs satura izteikšanai, bet pašas runāšanas un rakstīšanas dēļ, ar to rādot kādu iedomātu gudrību.”

Daži no šādiem modes vārdiem, ko lieto plašsaziņas medijos, ir reāls – “šis gads pagāja bez reāla apgrozījuma” vai “šī ir reāla konkurence”, konkrēts – “šie jautājumi ir konkrēto pašvaldību kompetencē” vai “šī konkrētā baznīca vienmēr bijusi īpaša”. No modes neiziet tādas frāzes kā sēklas materiāls un stādāmais materiāls, kas patiesībā ir sēklas un stādi. Lielai daļai šādu modes vārdu ir visai abstrakta nozīme, un tā īsti neko nepaskaidro. Piemēram, teikumā “Lēmums saistīts ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem” nav izskaidrots nekas.

Liekvārdība sastāv no parazītvārdiem, un visbiežāk lietotie ir: teiksim, ja, nu, teorētiski, faktiski, it kā, tātad, principā, tā teikt utt. Parazītvārdu mērķis ir aizpildīt tukšumu un vilkt laiku, kamēr runātājs izdomā, ko teikt. Šādos brīžos valodnieki iesaka ieturēt piecu sekunžu pauzi, kas palīdzēs koncentrēt domu pirms nākamā teikuma.

Vai liekvārdība ir valodas kaitēklis? Lielākoties jā. Rakstot un izsakoties skaidri, problēmu saprasties nebūs. Tā padara valodu pilnīgāku, apjomīgāku, taču pārspīlēt gan nevajag, jo cilvēki jūs neuztvers nopietni. Tādēļ domāsim, ko rakstām, ko vēlamies pateikt un vai citi mūs sapratīs!

Izmantotos avotus skati šeit.