Mūsdienās tradicionāli par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem uzskata divpadsmit ciemus. Tie ir: Melnsils (Mustānum), Kolka (Kūolka), Vaide (Vaid), Saunags (Sǟnag), Pitrags (Pitrõg), Košrags (Kuoštrõg), Mazirbe (Irē), Sīkrags (Sīkrõg), Jaunciems (Ūžkilā), Lielirbe (Īra), Miķeļtornis jeb Pize (Pizā) un Lūžņa (Lūž).  12. gs. visos lībiešu ciemos lībiešu (līvu) valodā – līvõ kēļ – runāja 15 000–27 000 valodas pratēju. Pakāpeniski, saplūstot ar latviešiem, lībiešu valodas lietošana samazinājās. Tā 19. gs. bija 2500 lībiešu valodas pratēju. 20. gs. sākumā – aptuveni 1500, bet pēc Otrā pasaules kara – vairs ap 600. 21. gs. sākumā lībiešu valodas runātāju skaits samazinājās līdz 50, bet mūsdienās lībiski labi sazināties spēj ap 30 cilvēkiem visā pasaulē.

Lībiešu valodai tuvākās radniecīgās valodas ir igauņu, somu un karēļu, tālākās – sāmu, ungāru, mordviešu un citas urāliešu virssaimes valodas. Lībiešu valoda ir autohtona^[1] Latvijas valoda, kas daudzveidīgi un dziļi ietekmējusi mūsdienu latviešu valodas veidošanos, piemēram, no lībiešu valodas latviešu valodā ir aizgūts pirmās zilbes uzsvars.

Latviešu valodas vārdu krājumā no lībiešu valodas ir ienākuši šādi vārdi. Piemēram, beka, jauda, kāzas, kukainis, ķepa, ķīla, laulāt, māja, maksāt, muiža, pestīt, pīlādzis, puisis, sēne, sulainis, tērauds, vajag, zaimot u. c. No lībiešu izteicieniem mūsu valodā var minēt, piemēram, dzīt bārdu, likt cepuri galvā, iet bekās u. c. Vispopulārākais lībiešu sakāmvārds ar 17 variantiem ir Alā vaņtõl mīeztõ kibārõst ‘neskati vīru no cepures’. Tas ir pazīstams arī latviešiem, igauņiem un somiem. Latvijas vietvārdi, kas cēlušies no lībiešu valodas, ir, piemēram, Ainaži, Allaži, Ikšķile, Jelgava, Jugla, Kandava, Kolka, Lilaste, Limbaži, Ropaži, Straupe, Vangaži, Vidzeme u. c.

Mūsdienās lībiešu valodā literatūru raksta trīs autori, no kuriem divi – Baiba Damberga un Valts Ernštreits raksta dzeju Kurzemes lībiešu izloksnē un trešais – Ķempju Kārlis – Salacas lībiešu valodā. No lībiskas izcelsmes māksliniekiem pazīstamākie ir, piemēram, Margarita Stāraste, Jānis Belte, Baiba Damberga u.c. Pie lībiešu pēctečiem pieder mūsdienās tādi kultūrā pazīstami cilvēki kā, piemēram, rakstniece Inga Ābele, Latvijas Televīzijas žurnālists Dāvids Ernštreits, režisors Pēteris Krilovs, dzejnieces Vizma Belševica, Astrīda Ivaska, dramaturgs Gunārs Priede u. c.

Mūzikas jomā no 20. gs. 70. gadiem pazīstamākās lībiešu ansambļi ir Rīgas lībiešu ansamblis Līvlist (Lībieši), Ventspils lībiešu ansamblis Kāndla (Kokle), arī folkloras grupa “Skandinieki”. Mūsdienās aktīvi darbojas Salaspils koris Lōja (Laiva) diriģenta Ģirta Gailīša vadībā. Kā īpašu lomu koris ir izvēlējies lībiešu kora mūzikas, valodas un tradīciju izpēti un popularizēšanu. 21. gs. lībiešu muzikālās dzīves vēsturē bija vēl viens interesants fakts – pirmo reizi Latvijas Eirovīzijas dziesmu finālā saknēja dziesma lībiešu valodā Rišti räšti (2010). Tās vārdu autors bija Valts Ernštreits, bet melodijas – latviešu komponists Raimonds Tiguls. Bet līdz mūsdienām zināmākā ir lībiešu senā kāzu dziesma. Pūgõ, tūļ” jeb “Pūt, vējiņi”, kuras pirmo pantu pirmoreiz publicēja Rūjienas mācītājs Gustavs fon Bergmanis 1807. gadā, bet dziesmas melodiju – Jānis Cimze 1872. gadā.

No ēdieniem jau izsenis lībiešiem īpaši iecienīti bija dižrauši jeb sklandrauši (sūrkakūd, sklāndakakūd), kurus cepa uz Ziemassvētkiem un kāzām. Šos raušus uz godiem cepa arī latvieši visā Kurzemē un Zemgalē. Kopš 2013. gada sklandrausis Eiropas Savienības līmenī ir atzīts par produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām. Bet mūsdienās labāt tiek baudīts “Līvu alus”, piemēram, klausoties grupu “Līvi”.

21. gs. pēdējās divās desmitgadēs lībiešu valodas pratēju skaits atkal sāk palielināties, un pastāvīgi pieaug to cilvēku, jo īpaši lībiešu pēcteču, skaits, kuri apguvuši lībiešu valodas pamatus.

Lībiešu folklorā visbiežāk sastopamās būtnes ir mātes un tēvi – Ziemas tēvs, Vēja tēvs, Sala tēvs, Vētras māte, Jūras māte, Purva māte u. c. Latviešu velnu vietā plašāk pazīstami ir saltkurpji, kas dancojot mēdz pārvietoties pa saviem miroņu ceļiem. Lībiešu visiecienītākā teika ir par jūras kāzām, jo jūrā mīt gan Jūras mātes zilās govis, gan zilie jūras zirgi. Šīs zilās govis daudzviet Latvijā dēvē arī par “lībiešu govīm”, un mūsdienās tās vēl vietumis ir sastopamas jūrmalas ciemos. Zilās govis ir arī viena no Latvijas atpazīšanas zīmēm pasaulē.

Pieminekļi lībiešiem Latvijā ir sastopami, piemēram, pie Krimuldas baznīcas, kur ir piemiņas zīme lībiešu valdniekam Kaupo. Daugavas krastā pie Salaspils 1994. gadā tika atklāts piemineklis kaujās ar vācu krustnešiem kritušajam lībiešu valdniekam Ako. 19. gs. vidū tīrumā starp Ikšķili un Salaspili atrastās t. s. lībieša galvas kopija ir apskatāma Līvu laukumā Rīgā.

[1] Pirmiedzīvotāji vai agrāk zināmie kādas teritorijas iedzīvotāji.