Jaunumi

Latviešu literārā valoda un tās izpausmes veidi

03.03.2021

Iepriekšējos bloga rakstos esam aplūkojuši dažādus valodas dialektus un izloksnes. Šoreiz pastāstīsim par latviešu literāro valodu jeb rakstu valodu, kas ir vispārpieņemta norma oficiālai saziņai Latvijā neatkarīgi no reģiona, dialekta vai izloksnes.

 

Ar literāro valodu mēs visi droši vien pirmo reizi iepazināmies skolā, kur tā bija obligāta. Šai valodai raksturīgi izvairīties no apvidvārdiem, nevajadzīgiem aizguvumiem, anglicismiem, žargona, kā arī teikuma konstrukcijas nepareizas lietošanas. Tāpat jāizvairās no nepareizas izrunas, piemēram, šaurā un platā e vai ē lietošanas, kas novērojama dažādos novados. Par literārās valodas pirmsākumu var uzskatīt 16. gadsimtu, kad tika izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā.

 

Galvenās literārās valodas pamatiezīmes ir koptība, tīrība un labskaņa. Valodai jābūt bagātai un konkrētai, tomēr tā drīkst ietvert arī tēlainību. Literāro valodu klasificē divos galvenajos stilos: funkcionālais un emocionālais, kam savukārt ir dažādi apakšstili.

 

Funkcionālie valodas stili

Funkcionālos valodas stilus lieto ikdienas un profesionālajā saziņā. Tos raksturo atšķirīgas pazīmes: visos stilos elementi var būt vieni un tie paši, tomēr to kopums – kvantitāte un kvalitāte – veido vienu attiecīgo valodas stilu.

Piedāvājam aplūkot šos literārās valodas stilus un to galvenās iezīmes:

  • zinātniskās un populārzinātniskās valodas stils – neitrāla leksika, fakti, analīze, secinājumi, dažādu svešvārdu un terminu izmantojums (izņemot populārzinātnisko stilu, kur no specifiskiem terminiem izvairās, lai informācija būtu vieglāk uztverama);
  • lietišķo rakstu valodas stils – standartizēta, maksimāli unificēta izteiksme, lieto oficiālos dokumentos;
  • publicistikas valodas stils – izmanto intervijās, aptaujās, problēmrakstos, raidījumos;
  • literārās sarunvalodas stils – brīvākas teikuma konstrukcijas, iespraudumi, atkārtojumi, parasti izmanto saziņai ģimenē un sadzīvē;
  • daiļliteratūras valodas stils – atspoguļojas autora individuālajā stilā, galveno vārdšķiru vārdus bieži lieto pārnestā nozīmē, biežs partikulu un izsauksmes vārdu lietojums.

 

Emocionāli ekspresīvie valodas stili

Emocionāli ekspresīvos valodas stilus raksturo autora vērtējoši emocionālā attieksme pret runas saturu un emocionāla iedarbe uz adresātu. Tiem raksturīga pacilātība un saviļņojums, bieži tiek izmantoti frazeoloģismi ar svinīgu emocionālo nokrāsu, kā arī dažādi izsauksmes vārdi.

Latviešu stilistikā tradicionāli izšķir šādus emocionāli ekspresīvos stilus:

  • svinīgais stils – pacilāta izteiksme, patoss, rada cieņu un apbrīnu, izmanto oficiālu pasākumu runās;
  • sirsnīgais stils – draudzīga attieksme, daudz pamazināmo vārdu, izmanto sarunvalodā, daiļliteratūrā, īpaši bērnu literatūrā;
  • humoristiskais stils – labsirdīgi zobgalīga attieksme, pārspīlējumi, smieklīgi personu un vietu nosaukumi, izmanto daiļliteratūrā, publicistikā un sarunvalodā;
  • ironiskais stils – negatīva attieksme, slēpts izsmiekls, pārspīlētas metaforas un salīdzinājumi, izmanto sarunvalodā, daiļliteratūrā un publicistikā;
  • satīriskais stils – dzēlīgs izsmiekls, tēlainās izteiksmes līdzekļi ar nicinošu nokrāsu, izmanto sarunvalodā, daiļliteratūrā, reizēm publicistikā.

 

Literārā valoda ir kopīga visiem Latvijas iedzīvotājiem visos novados. Tā ir tautas vienotāja, kā arī kultūras attīstības veicinātāja. Protams, dialekti un izloksnes padara latviešu valodu raibāku un daudzpusīgāku, taču literārā valoda spēlē apvienotājas lomu. Valodnieks Ernests Blese savulaik esot rakstījis: “Jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu literāriskā valoda, jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu tautas kopības apziņa.”