Suiti ir neliela katoļu kopiena Kurzemē, kas mūsdienās apdzīvo galvenokārt Alsungas novadu, Ventspils novada Jūrkalnes pagastu un Kuldīgas novada Gudenieku pagastu. Savdabīgais suitu apvidus ir veidojies jau kopš 17. gs. pirmās puses, kad novada zemju īpašnieks Johanns Ulrihs Šverins apprecēja poļu muižnieci Barbaru Konarsku, pārgāja katoļticībā un pārkatoļoja sev piederošā novada ļaudis, tos atšķirdams ticības ziņā no Kurzemes luterticīgajiem novadiem. Tāpēc mūsdienās suiti galvenokārt ir katoļi. Savulaik zināmā nošķirtība no kaimiņiem (luterāņiem) veicināja laulības tieši pašu suitu vidū, tāpēc suitos grūti atrast vietējo, kas “suitam nav rada”.

Suiti runā latviešu valodas lībiskajā dialektā, kurā ir fiksēts suitu mutvārdu tradīcijas – vietvārdi, personvārdi, nostāsti, tautasdziesmas, ticējumi, dzīvesstāsti u. c.

Suitu novadā sastopami interesanti vietvārdi. Daļā mājvārdu var redzēt arī lībiskā dialekta iezīmes, piemēram: “Cvēgeļi”, “Čīmas”, “Āpšbūd”, “Duodaļi”, “Eņģeļenderi”, “Gāčas”, “Jaunpīšļi”, “Kaibuti”, “Labprātbūd”, “Mauči”, “Pulps”, “Ruombūd”, “Šenkevices”, “Vilplūči” un “Žibji”. Arī personvārdu došanā sutiem bija atšķirīgas tradīcijas. Ja papēta vecas Baznīcas reģistru grāmatas, tad var atrast personvārdus, kas pirms daudziem gadiem suitu novadā bija populāri, piemēram, vīriešiem – Gērts, Bieranžs, Bartmejs, Šalms, Lūla, Matčs, Lūķis, Sanders un Reķis, bet sievietēm – Orša, Kēršta, Babba, Luša, Marence, Čappa, Jule, Maše, Orte un Tīģe.

Vēl vairāk šā dialekta iezīmes vērojams hidronīmos^[1], agronīmos^[2] un mikrotoponīmos^[3], piemēram, Anužreņģe – grava Alsungā, Babiņas kalns – kalns Alsungā, Bandenic – pļavas Alsungā, Dieva dārzs – pļava Biržos, Elles vārti – ganīkla Gudeniekos, Grājdubens – grava Jūrkalnē, Īzācene – mežs Alsungā, Joņmucsēķ – sēklis pie Jūrkalnes, Kalšiens – bijusi pļava Gudenieku pagastā, Ķuoniņu plocis – purvs Basos, Linmārč – pļava un mežs Alsungā, Miķeļbierz – lauks Gudeniekos, Nabagu pors – purvs Basos, Pidakš ērči – kadiķu birzs Gudeniekos, Runč dangs – ganīkla Jūrkalnē, Tač posums – ganīkla Jūrkalnē un Ziergkaln lēj – grava Jūrkalnē.

Ne mazāk spilgtas un krāšņas kā valoda ir mūsdienās dziedošās suitu sievas, pēc kurām suitus pazīst visā Latvijā. Suitu sievām aizvien tiek praktizētā tradīcija – vokālā burdona daudzbalsība, kas veidojas, izdziedot nošu ziņā nelielu melodiju, kas pārklājas ar tā dēvēto dūdu burdonu, kuru visbiežāk atpazīstam ar garām “ē” vai “o” skaņām. Vienu un to pašu melodiju var izdziedāt dažādos pasākumos – ģimeņu godos, gadskārtās, citos svētkos, darba un sadzīves situācijās –, tikai pamainot tekstu, burdonu var piemērot pasākumam, kas reizēm izvēršas par negantu apdziedāšanos. Labāk netrāpīties suiteņu spraigi atskabargainajam un spilgtajam dziedājumam pa kājām –“nolikts pie vietas”!

Suitus vienmēr var atpazīt arī pēc viņu tautastērpa – tas, jo īpaši sieviešu, ir pilns ar spilgtām, dzīvespriecīgām krāsām, tāpēc ir radies teiciens: “Saģērbies kā tāds suits”.

Viena no tērpa neatņemamām daļām ir villaine, kurai suitos patiešām ir daudz un dažādu nosaukumu. Lielāku villaini vienkārši sauca par – lielā drān’. Bet citas ir pazīstamas kā sarkanā drāna jeb raibene, kanisers jeb mellais nēzdogs, baltā rakstītā jeb aizsitene. Plecu lakatus dēvē šādi: zīdstrīpa, govkuņģis un garpraņa. Vispopulārākā suitos ir trakā drāna, kas joprojām tiek valkāta lielos svētkos, un to rotā ar dižo saktu; bagātākajām sievām ir arī saktas gredzens. Villaines nosaukuma izcelsme nav skaidra, bet ir viedoklis, ka tas radies no tās krāsām – traki košas krāsas, tādēļ – trakā drāna.

Mūsdienās suitu identitātes apziņa un tradīciju dzīvotspēja stiprina ne tikai suitu, bet arī latvisko identitāti kopumā. Suitu kultūrtelpa 2008. gadā tika iekļauta Latvijas kultūras kanonā^[4], bet 2009. gadā — UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.^[5]

[1] Hidronīmi ir upju, ezeru, dīķu, jūru un citu ūdensteču un ūdenstilpju nosaukumi

[2] Agronīmi ir lauku, tīrumu, pļavu nosaukumi

[3] Mikrotoponīmi ir dažādu sīku vietu nosaukumi

[4] https://kulturaskanons.lv/

[5] https://unesco.lv/