Vai kādreiz esi domājis, kā veidojusies rakstība un kurš galu galā izveidoja latviešu alfabētu tādu, kādu mēs to zinām šodien? Tas nebūt nav bijis vienkāršs process un prasījis daudzus gadus. Lasi tālāk un uzzini, kādi ir latviešu alfabēta pirmsākumi un kā tas laika gaitā izveidojies par 33 burtu alfabētu, kuru lietojam šodien.

Latviešu valodas alfabēts pamatā veidojies no latīņu alfabēta aptuveni 16. gadsimtā, kad vācu mācītāji pēc vācu valodas principiem jeb izmantojot gotisko rakstu iespieda pirmās grāmatas. Gotiskie burti jeb fraktūra bija īpašs latīņu alfabēta burtu tips, kas izlocīti ar smailiem, asiem stūriem. Aktuāli bija tā dēvētie “čupu burti”: schahdi nozīmēja ‘šādi’ un labbi – ‘labi’. Šī rakstība un alfabēts ne vienmēr atbilda latviešu rakstības standartiem, tādēļ 17. gadsimtā Georgs Mancelis ieviesa svarīgus labojumus ortogrāfijā, kas kalpoja līdz pat 19. gadsimta vidum.

Daži vecās rakstības piemēri pirms Georga Manceļa labojumiem:

• divskani uo attēloja kā oo, piemēram, goodtc – gods;
• garo patskaņu apzīmēšanai uzsvērtās zilbēs rakstīja divus īsus patskaņus, piemēram, speex – spēks;

• par garumzīmi kalpoja aiz attiecīgā garā patskaņa sekojošais e vai h, piemēram, buhs– būs, paerkaapt – pārkāpt.

Georgs Mancelis saprata, ka kopumā šai ortogrāfijai, kas piemērota latviešu valodai, nav īstas konsekvences, tādēļ ieviesa izmaiņas rakstībā.

• Viņš nošķīra garos un īsos patskaņus, garo patskaņu apzīmēšanai (piedēklī gan nekonsekventi) lietojot burtu h (lai arī reizēm ī tiek attēlots ar ie), piemēram, kahja – kāja, ihstaena titziba – īstena ticība; ie tiek apzīmēts ar ee, piemēram, ee-eet – ieiet; nošķīra arī šauro un plato e, ē, piemēram, tehrseth – tērzēt, taehws – tēvs.
• Viņš precīzi mēģināja attēlot gala zilbju patskaņus, izņemot daudzskaitļa ģenitīvā galotnes -u vietā rakstot -o un apstākļa vārdos -i vietā rakstot -e, piemēram, rudzo maize – rudzu maize, labbe – labi.

Manceļa veiktās izmaiņas bija liels solis pretim tagadējam latviešu alfabētam, tomēr arī šī ortogrāfija nebija līdz galam latviska. Tādēļ nākamais posms ortogrāfijas pilnveidē bija Jura Alunāna, Ata Kronvalda, Kaspara Biezbārža atbalsts Jura Bāra priekšlikumam pilnībā pāriet no gotiskās rakstības uz latīņu burtiem – burtiem, kurus pasaulē lieto visvairāk. Vēlāk Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs izveidoja mūsdienu latviešu ortogrāfijas pamatus, kuru svarīgākie principi ir:

• gotisko rakstību jeb fraktūru aizstāj latīņu rakstība jeb antīkva;
• patskaņu garums apzīmēts ar svītriņu virs burta gan saknē, gan priedēklī, piedēklī un galotnē;
• divskanim, kas agrāk tiek rakstīts ar ee, dots apzīmējums ie, bet divskanim o – uo, piemēram, uoga;
• šauro un plato e, ē apzīmē vienādi;
• pašreizējo rakstības veidu iegūst līdzskaņi s, z, š, ž, c, č, dz, dž, v, ļ, ņ un ŗ.

Šī ortogrāfija pilnībā nostiprinājās tikai 30. gados, līdz tam gotiskā rakstība un latīņu rakstība tika lietota paralēli. Tāpat līdz 1946. gadam tika lietots mīkstais ŗ, ō un ch. Vēlāk gan to pārtrauca un latviešu alfabēts ieguva savu mūsdienu zināmo formu ar 33 burtiem.

Kā teicis valodnieks Vilhelms fon Humbolts, domāšanai valodā, runai un rakstībai jābūt izveidotiem saskaņoti, it kā izlietiem pēc vienas formas, tādēļ aicinām kopt valodu un cienīt tās saknes!

Avots: http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/fonetika/fon22.htm