Ērika Pičukāne ir Latviešu valodas aģentūras metodiķe un ikdienā strādā ar pedagogiem, kuri māca valodu, un arī pati māca latviešu valodu cittautiešiem. Intervijā uzzināsiet, kādas priekšrocības ir poliglotiem, kā valodu apgūst fiziķi, kā datorspeciālisti un kāda būs latviešu valoda pēc 100 gadiem.

Esat studējusi filoloģiju. Kā izvēlējāties šādas studijas?

Esmu dzimusi ārpus Latvijas – Turkmenistānā. Ģimenes apstākļu dēļ skolā mācījos gan krievu, gan latviešu valodā. Pirmā izglītība man ir pirmsskolas skolotāja. Sapratu, ka vajadzētu mācīties padziļināti. Sāku studēt baltu filoloģiju, likās, ka tas ir interesanti. Studējot man bija nepieciešama lielāka piepūle nekā citiem, jo nebija tā, ka man visas mācības būtu bijušas latviešu valodā. Bija daudz jālasa, bija tādas lietas, ko nebiju lasījusi, es to visu apguvu. Viegli nebija, bet bija interesanti. Bija fantastiski pasniedzēji, paspēju pie Eihvalda mācīties. Ļoti interesanti cilvēki.

Vai Jums ir svarīgi, lai apkārtējie cilvēki lietotu pareizu latviešu valodu?

Laikam ir svarīgi, lai jebkuru valodu, kuru cilvēks lieto, lietotu pareizi, bet te man būs divas atbildes. Ja tas ir latvietis un tā ir viņa dzimtā valoda, – jā. Ja tas ir cilvēks, kurš mācās, būšu priecīga, ja cilvēks no citas valsts centīsies un lietos latviešu valodu. Skaidrs, ka arī es, lietojot svešvalodu, lietoju to nepareizi, tāpat arī šie cilvēki.

Kā Jūs domājat, salīdzinot ar citām valodām, latviešu valodu ir viegli apgūt?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs gan no tā, kurš mācās, gan no tā, kurš māca. Ja satiekas, teiksim, no vienas puses, motivēts cilvēks un cilvēks, kuram tiešām patīk mācīt un tas sagādā gandarījumu, valoda tiek apgūta diezgan ātri. Ja cilvēks mācās valodu kaut kādu apstākļu spiests ‒ viņš it kā negribētu, bet to dara ‒ un ja arī pedagogs nav tik ieinteresēts un viņam tā nav sirdslieta, rezultāts ir tāds, kāds ir.

Skaidrs, ka daudz kas ir atkarīgs arī no cilvēka izglītības. Es ļoti ilgi mācu valodu, esmu pamanījusi, ka cilvēkam, kuram ir laba izglītība, kurš ir daudz mācījies, viņam ir vieglāk apgūt valodu. Cilvēks, kurš sen nav mācījies, kurš ir aizmirsis, kā mācīties, viņam vienmēr būs grūtāk.

Kādiem cilvēkiem ir vieglāk apgūt svešvalodu?

Viegli mācīties valodu ir cilvēkam, kurš ir diezgan komunikabls un nebaidās lietot valodu. Viņš ies uz veikalu vai kādu citu iestādi un runās latviski. Bieži mēs, latvieši, mīlam ar cilvēku, kurš ir no citas valsts, pāriet uz citu valodu, ja to protam. Bet šis cilvēks tik un tā principiāli teiks: “Runājiet ar mani latviski!” Tādus es zinu diezgan daudz. Viņi man sūdzas: “Es gribu runāt latviski!” Es viņiem dodu padomu, lai saka, ka viņi runā, piemēram, norvēģu valodā, to noteikti nezinās un tad ar viņiem runās latviski.

Valodas padodas cilvēkiem, kuri ir atvērti, komunikabli un nebaidās runāt un kļūdīties. Jo kļūdīties jau nav slikti. Tikai tas, kurš neko nedara, nekļūdās, bet tas, kurš kaut ko dara, vienmēr kļūdās.

Jūs savā ikdienas darbā mācāt latviešu valodu cittautiešiem?

Nē, ne ikdienas darbā, tas ir varbūt vairāk mans sirdsdarbs, ko es daru pēc darba. Kad ieradās pirmie bēgļi, Latviešu valodas aģentūrā man tika uzticēts šis uzdevums. Ja es par to atbildu, man arī pašai ir jāsaprot, kā to darīt, tāpēc vakaros mācu cittautiešus.

Ikdienā strādājat ar metodiku un pedagogiem?

Jā, ar pedagogiem un savā ikdienas darbā esmu atbildīga par skolotāju tālākizglītību, kā strādāt gan ar imigrantiem, gan remigrantiem. Atbildu par skolotāju meistarklasēm ‒ tādi dažādi, diezgan radoši pasākumi.

Ko esat novērojusi, mācot remigrantus un imigrantus, kādas ir atšķirības, strādājot ar viņiem?

Nu, remigrantiem neesmu mācījusi valodu, tie ir latvieši, kuri ir atgriezušies. Tur vairāk runājam ar pedagogiem, mācām, kā pedagogiem strādāt, jo tie ir bērni, kuri ir skolās un bieži nerunā latviski vai runā latviski, bet, piemēram, nezina terminoloģiju, nekad nav mācījušies. Ir arī bērni, kuri labi runā latviski. Bet vecāki pārsvarā ir latvieši vai arī jaukta ģimene, kur, piemēram, vīrs ir latvietis, bet sieva no Filipīnām vai Taizemes. Nu tā, gadījumi ir ļoti dažādi.

Strādājot ar imigrantiem, varu teikt, ka viņi ir ļoti atvērti, ļoti grib mācīties. Man ir viena grupa, par kuru atbildu, tur, piemēram, ir bioloģijas doktore no Japānas, fizikas doktors no Meksikas, advokāts no Venecuēlas. Tie ir ļoti interesanti cilvēki, un viņi ļoti ātri apgūst valodu.

Arī grupā, ar kuru tagad strādāju, ir cilvēki no dažādām valstīm. Piemēram, marokānis, poliglots, kurš runā piecās valodās, viena no tām ir japāņu. Skaidrs, ka viņš latviešu valodu apgūst ļoti ātri. Ar šo grupu sāku strādāt pirms trim mēnešiem, viņš jau runā latviski, raksta ar visām garumzīmēm, pieturzīmēm, lieto garos patskaņus.

Tas, cik ilgā laikā var iemācīties, piemēram, sarunāties par vienkāršiem tematiem, ir atkarīgs no tā, kādas valodas cilvēks jau zina?

Tas ir atkarīgs arī no cilvēka izglītības līmeņa. Varu dalīties tikai savā pieredzē, ka ļoti bieži tie, kuri ir saistīti ar eksaktajiem priekšmetiem, piemēram, fiziķi, matemātiķi, ļoti labi apgūst valodu. Viņiem tā sistēma ir galvā. Man bija datorspeciālistu grupa. Tur atkal ir pilnīgi citādi jāmāca valoda: viņi bija no Ukrainas, viņiem tādas kastītes kā datorā, viņiem viss ir jāsaliek pa tām kastītēm, citādi neiemācīsies.

Vispār ir ļoti interesanti, pati arī daudz mācos, strādājot ar šiem cilvēkiem, jo valodas uztvere ir ļoti dažāda. Arī atkarībā no tautības. Piemēram, ķīniešiem ir jāskaidro drusku citādi. Cilvēkiem, kuri runā arābu valodā, parasti ir ļoti laba izruna. Viņiem nevajag tos vingrinājumus, kur ir jāvingrina izruna, jo viņiem ir viegli izrunāt skaņas.

Latvijā daudzi cilvēki ir bilingvāli, kādas priekšrocības ir šādiem cilvēkiem?

Es pati esmu bilingvāla. Tā kā neesmu dzimusi šeit, abas valodas man ir vienādā līmenī. Piemēram, manā darbā, arī tad, kad strādāju mazākumtautību skolā, man tas ļoti palīdzēja, jo es niansēti zinu jebkuru frazeoloģismu vai izteicienu, es spēju to pateikt gan latviski, gan krieviski, ko ne katrs cilvēks, kurš ir iemācījies šo valodu, zinās. Viņš nezinās valodas dziļākās nianses.

Palīdz. Nekādā ziņā tas nevar traucēt. Jo vairāk valodu ir mūsu galvā, jo labāk. Ja cilvēks runā abās valodās, tas ir tikai pluss. Es arī zinu cilvēkus, kuri prot trīs valodas dzimtās valodas līmenī, viņi arī ceturto apgūs ļoti labi, jo viņiem ir tā sistēma.

Kas Jums sagādā vislielāko gandarījumu, strādājot Latviešu valodas aģentūrā?

Pirmkārt, tas, ka tiešām redzu reālu darbu. Strādājam ar pedagogiem, veidojam mācību līdzekļus. Manas kolēģes sniedz valodas konsultācijas. Veicam arī pētījumus ‒ gan lingvistiskos, gan valodnieciskos, gan pedagoģiskos. Mani kolēģi arī strādā ar diasporu, tā ir visa pasaule – Austrālija, Kanāda.

Redzesloks ir ļoti paplašinājies, un arī cilvēki, kurus iepazīsti, paver tev pasauli. Pagājušajā gadā biju atbildīga par nometni remigrantu ģimenēm. Tas bija kaut kas fantastisks! Tie bija cilvēki, kuri bija nesen atbraukuši atpakaļ uz Latviju. Tik interesanti stāsti, ģimenes.

Lielākais gandarījums ir par to, ka sazinos ar daudziem cilvēkiem, daudz ko uzzinu. Visu laiku izglītojos, nav iespējams stāvēt uz vietas. Piemēram, tagad, Covid-19 laikā, visi pielāgojamies. Datorprasmes jau mums ir labas, bet, lai ilgstoši darītu, mācītu attālināti, ‒ tā ir jauna pieredze.

Sarunas noslēgumā gribēju pajautāt par latviešu valodas nākotni. Ir daļa valodnieku, kuri uztraucas par latviešu valodas lomu. Kā Jūs domājat, kāda būs latviešu valoda, piemēram, pēc 100 gadiem?

Redziet, daudz kas ir atkarīgs no tiem cilvēkiem, kuri mums ir apkārt. Man ir tādi cilvēki apkārt, kuri rūpējas un domā par valodu. Skatos uz meitu un viņas draugiem. Piemēram, neliels anekdotisks gadījums. Meita saka, ar to puisi vairs nesarakstīsies. Prasu, kāpēc tā, meita atbild: “Mammu, bet viņš taču garos patskaņus nelieto!” Nu, lūdzu!

Grūti teikt, bet es domāju, ka latviešu valoda nebūt nav maza valoda, ir liels runātāju skaits. Arī tas, ka valsts ļoti atbalsta diasporas skolas, ir liels pluss. Es domāju, ceru, ka latviešu valoda īpaši nemainīsies. Mainīsies tik daudz, cik ienāks jaunās tehnoloģijas. Paliks vēl bagātāka. Šobrīd rodas lietas, pat nezinām, kā tās nosaukt. Piemēram, būs lidojošā mašīna vai vēl kaut kādas lietas, kas ir jaunas, kurām nav terminu.

Viss ir atkarīgs no mums ‒ no katra. Ja tiešām palīdzēsim cilvēkam, nevis pasmiesimies, ja viņš kaut ko pasaka nepareizi. Dažreiz padomāsim, ka viņš varbūt ir tikko atbraucis un mācās. Ir jāpriecājas par katru, kurš lieto valodu.

Sagatavoja: Alise Apsīte, Tulkot.lv klientu attiecību vadītāja ar humanitāro zinātņu bakalaura grādu filoloģijā.