Latviešu valodas veidošanās process sākās 10.–12. gadsimtā, un laika gaitā tā ir kļuvusi par bagātīgu valodu. Tās dialektu un izlokšņu paveidi mērāmi vairākos simtos, veidojot Latvijas reģionālo identitāti. Piemēram, kartupeli dažādos Latvijas reģionos mēdz dēvēt atšķirīgi – Latgalē buļba, Kurzemē rācenis, bet Vidzemē tupenis. Šie vārdi nepieder pie latviešu literārās valodas un ir apvidvārdi, taču tie bagātina un izdaiļo latviešu valodas leksiku.

Latviešu valodā ir ap 500 izlokšņu, kuras apvieno dialektos. Latviešu valodā ir trīs dialekti: vidus dialekts, uz kura pamata veidojusies latviešu literārā valoda, lībiskais dialekts (agrāk saukts par tāmnieku dialektu), kuru spēcīgi ietekmējusi lībiešu valoda, un augšzemnieku dialekts, kurā uz Latgales izlokšņu pamata 18. gadsimtā izveidojās otra latviešu rakstības tradīcija – latgaliešu rakstu valoda.^[1]

Latviešu valodas dialekti veidojušies dažādu senlatviešu cilšu – kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu – ietekmē, bet izloksnes radušās, kad dzimtbūšanas laikā zemnieki zaudēja tiesības pāriet no viena dzimtkunga pie cita un vājinājās sakari starp dažādām muižām piederīgajiem zemniekiem. Tā gadsimtiem ilgā laikaposmā izveidojās daudzas mazās valodas jeb izloksnes.

Vidus dialektā izšķir trīs izlokšņu grupas: Vidzemes, zemgaliskās un kursiskās. Šajā dialektā runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.^[2] Šis dialekts ir vistuvākais latviešu literārajai valodai, un tajā sastopamās fonētiskās un morfoloģiskās atšķirības nav īpaši jūtamas. Savā starpā tuvas ir Vidzemes un zemgaliskās izloksnes, kursiskajās izloksnēs ir vairākas no Ziemeļkurzemes izloksnēm mantotas īpašības. Par vienu no latviešu valodas rakstniecības pamatlicējiem tiek uzskatīts Georgs Mancelis, kurš 1638. gadā izdeva vārdnīcu “Lettus”, tādējādi iedibinot latviešu ortogrāfiju balstoties uz vidus dialekta pamatiem.

Lībisko dialektu veido Kurzemes lībisko (tāmnieku) un Vidzemes lībisko izlokšņu grupa. Kurzemes lībisko dialektu sīkāk var iedalīt dziļajās un nedziļajās izloksnēs. Lībiskajam dialektam raksturīga stieptā un lauztā intonācija.^[3] Dialekts radies 13. gadsimtā, kuršiem un latgaļiem pamazām asimilējot lībiešus, kuri latviešu valodā iekļāva arī lībiešu valodas elementus. Raksturīgākā iezīme lībiskajam dialektam ir tā, ka gala zilbēs zuduši īsie patskaņi – “māte” jeb “māt”, “meita” jeb “meit”, “sieva” jeb “siev” u.c., visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas darbības vārdi, kā arī cilvēku vārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm –els, –ans.

Augšzemnieku dialekts iedalās divās izlokšņu grupās – latgaļu un sēļu. Tajā runā Latvijas austrumdaļā. No citiem latviešu valodas dialektiem šis dialekts atšķiras visvairāk ar dažādiem skaņu pārveidojumiem. Tajā, piemēram, stieptās intonācijas vietā runā krītošo un ir lielas atšķirības vokālismā. Piemēram, latgaļu izlokšņu grupā vārdu “soma” atveido kā “suoma”, “šķūnis” kā “škuons”, “miers” kā “mirs”, “brālis” kā “bruols” u.c. Savukārt sēļu grupai piemīt lauzta intonācija un savdabīgu platā un šaurā „e” un „ē” izruna, kas īpaši raksturīga malēniešu izloksnei.

Kā teicis Kārlis Mīlenbahs: “Izloksnēs burbuļo mūsu valodas bagātība. No šā avota mums jo dienas, jo vairāk jāsmeļ. To darīdami, kuplināsim savu valodu ar īstām rotām.” Tik tiešām, izlokšņu vārdu krājums ir mūsu bagātība, kuru svarīgi saglabāt un nodot mantojumā nākamajām paaudzēm.

[1] Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā. LU Latviešu valodas institūts. Rīga, 2016

[2] Vairāk par vidus dialektu meklē šeit.

[3] Vairāk par lībisko dialektu uzzini šeit.